Kuldīgas amatierteātrim – 30

amatierteātris
Foto: Andra Rēvalde

24. novembrī Kuldīgas amatierteātris režisores Daces Priedes vadībā svinēja 30. dzimšanas dienu. Aicinājām D. Priedi uz sarunu, lai noskaidrotu, kā viss sācies un kādi cilvēki gadiem ritot palīdzējuši.

Darba līgums uz rūtiņu lapas

Kuldīgas teātra mākslas pirmsākumi meklējami brīvvalsts laikos, taču padomju vara to izpostījusi: “Šī 30. gadu jubileja ir manā vadībā, bet principā, amatierteātris Kuldīgā radās jau 1923. gadā. Interesanti, ka pirmsākumos tas vienubrīd bijis arī pusprofesionāls, spēlējot Latvijā zināmiem aktieriem. Latiņa bija ļoti augsti uzlikta. Taču padomju varas dēļ teātris pagaisa,” stāsta režisore.

Kā atminas D. Priede, darba līgums ar Kuldīgas kultūras centru noslēgts zīmīgā datumā un visai neierastos apstākļos: “Mans darba līgums ir noslēgts 1988. gada 18. novembrī, Kuldīgas Svētās Annas baznīcā, kad skanēja Lūcijas Garūtas skaņdarbs “Dievs, Tava zeme deg”. Koncertu apmeklējām ar toreizējo kultūras centra vadītāju Baibu Leināti. Viņa teica: “Dace, velc ārā papīru un raksti, es tevi pieņemu darbā!”. Un tā mans darbā pieņemšanas papīrs uz rūtiņu lapas ir uzrakstīts un apstiprināts valsts dzimšanas dienā,” notikumus spilgti ieskicē D. Priede.

Latvijas un mākslas dēļ riskēts ar dzīvību

Pirms Latvija atguva neatkarību, D. Priede nacionālās identitātes dēļ bija gatava riskēt ar visu. Tomēr spītība un mīlestība pret valsti graujošas sekas neradīja: “1988. gadā es gribēju iestudēt Aspazijas “Sidraba šķirdautu”. Jau tobrīd skaidri zināju – ja es šo darbu iestudēšu, tad mana Guna, ko pati spēlēšu, uz skatuves iznāks ar sarkanbalti sarkano karogu. Es zināju, ka tas man var draudēt ar izsūtīšanu uz Sibīriju. Es ļoti skaidri apzinājos risku, ar visu to, ka man ir bērni. Es biju tam gatava. Un tā arī manis atveidotā Guna iznāca uz skatuves ar Latvijas karogu. Taču beigās man par šādu gājienu neko neteica.”

Ar lielu degsmi acīs Kuldīgas amatieru teātra režisore atceras sajūtas, ko neviens nespēs atņemt: “Biju klāt, kad Kuldīgā virs rātsnama pirmo reizi uzvilka sarkanbalti sarkano karogu, ko iesvētīja mācītājs Modris Plāte. Es pirms valsts himnas skaitīju dzejoli. To brīdi nekad mūžā neaizmirsīšu. Tās sajūtas, kad uzkāpju uz balkona, un tā ļaužu gūzma bija līdz Katrīnas baznīcai.”

Trūkst jauno censoņu

“Atceros, kad teātrim svinējām 20 gadu jubileju manā vadībā, uz pasākumu ieradās ļoti daudzi kādreizējie aktieri. Visas skatuves trepes bija aizņemtas. Jāsaka, ka šī 30 gadu jubileja, teātrim, kuru vadu es, no lielajām jubilejām būs pēdējā. Vai laiks atdot vietu jaunajam? Nav jau jauno, ko likt vietā,” raižu pilna ir režisore.

Cilvēki, kuriem pateikt vislielāko paldies

30 gadu laikā režisore sadarbojusies un strādājusi kopā ar ļoti daudziem cilvēkiem. D. Priede atzīst, ka bez viņiem tas nebūtu izdevies. Īpašs paldies tiek veltīts šiem cilvēkiem:“Aigaram un Dacei Blūmiem, kas ir ar mani no pašiem, pašiem pirmsākumiem. Viņi ir tie uzticamākie, un viņu meitas Līva un Liene ir spēlējušas pie manis, visa ģimene. Vēl no pirmsākumiem man ir palicis Elmārs Derzāvis. Noteikti paldies gribētu teikt tagadējai dzejniecei Aijai Celmai. Ļoti pateicīga esmu savām meitām – Ancei un Žanetei. Īpaši Ancei, kura ir aktrise. Gribētu jau uzteikt visus, kuri spēlējuši pie manis.” Dekādēm ritot, nav aizmirsies par līdzgaitniekiem, un D. Priede šos cilvēkus lepni sauc par savu ģimeni: “Es varu priecāties, ka man ir tik brīnišķīgi cilvēki apkārt. Tie, mani aktieri, es viņus mīlu kā mamma. Man viņi visi ir svarīgi.”

“Koki mirst stāvus, mēs esam Priedes”

Uzdodot jautājumu, kā izdevies 30 gadus būt teātra režisorei, nekad nesalūstot, atbilde ir spilgta: “Kas man šajos 30 gados lika nepadoties? Laikam, ka gēni. Mana māmiņa reiz teica: “Kas tad, ja ne es? Kad tad, ja ne tagad?”. Un otrs viņas mīļākais teiciens bija: “Koki mirst stāvus, mēs esam Priedes.” Tā es arī cenšos saglabāt savu priežu stāju – nepadoties. Es teiktu, ka tā ir arī spītība. Cīnīties, nepadoties, pierādīt, ja ne citiem, tad sev.”

< SKATĪT AKTUALITĀTES

Pievienot komentāru
  • Šim rakstam komentāru nav