“Zelta čiekurs” – rudbāržniekiem Rūdolfam un Silvijai Paeglēm

ZELTA ČIEKURS 2022
Foto: Ilze Grīnfelde

Rudbāržnieki, meža īpašuma “Druvnieki” saimnieki Rūdolfs un Silvija Paegles ieguvuši apbalvojumu “Zelta čiekurs 2021” Latvijas Meža īpašnieku biedrības rīkotajā konkursā “Sakoptākais mežs”. Viņus ar saņemto apbalvojumu bija devusies apsveikt arī Kuldīgas novada domes priekšsēdētāja Inga Bērziņa.

Silvijas kundze stāsta, ka balvai viņus pieteikusi meža konsultante Sigita Vaivade. Viņai esot licies, ka esot jāparāda Rūdolfa darbs. “Bet patiesībā, kad mēs sākām ar šo lietu nodarboties, mēs to nedarījām tāpēc, lai kāds to pamanītu vai kāds mūs cildinātu, bet nu iznāca tā, kā iznāca – labi iznāca,” stāsta S. Paegle. Rūdolfs un Silvija nav dzimuši Rudbāržos, kā viņi paši saka – esot ienācēji. Silvija ir kazdandzniece, bet Rūdolfs ir rīdzinieks. Viņi Rudbāržos dzīvo no pagājušā gada deviņdesmitajiem gadiem. “Man nekad nebija tāda doma sākt kādas lielas lietas, bet Rūdolfam bija sapnis par lauku māju un zemi. Tad mēs noskatījām mūsu pleķīti,” stāsta saimniece.

Kopā Paegles apsaimnieko 6,5 hektārus, 17 gadu laikā iestādīti 17 000 koku stādi. “Mēs stādām egles un bērzus. Mums ir daudz palīgu – zaķi, stirnas, cūkas – rok un apgriež visu. Kādreiz tādas problēmas nebija,” stāsta “Druvnieku” saimnieks, turpinot: “Nav nekas viegli, darbu ir ļoti daudz, sevišķi šogad. Stādu audzētavās trūkst, stādījumi ir maziņi. Mēs tos pārskolojam un iestādām dārzā, kur neviens viņus neapdraud, un tad, kad paaugušies, pārstādām plantācijā. Paši mēs nestādām, nevaram to izdarīt, ņemam cilvēkus, kas ar to nodarbojas. Cilvēki man dažkārt jautā, kas mani šajā visā vilina? Un es viņiem atbildu, ka katrā eglītē un bērzā, ko stādu, ir dzīva dvēsele, kam nedrīkst darīt pāri.” 

“Dzīvē tikai vienreiz tā ir, vairāk tā nekad nebūs, un visiem arī tā nav, kaut gan mežus kopj daudzi cilvēki, kopj un pat vēl daudz labāk nekā mēs,” saka Silvijas kundze. “Mēs strādājam saskaņā ar dabu,” piebilst Rūdolfa kungs.

“Vienmēr saku, ka čiekurs ir tik smags, cik tas darbs ir smags. Sākumā mums tas tīrelis nepiederēja. Mēs to izpirkām. Mums nebija sertifikātu, mums nebija naudas, nebija nekā. Mēs visu naudu bijām iztērējuši tajā pleķītī ap māju. Pieņēmām lēmumu, ka es braukšu peļņā uz Angliju. Aizbraucu 2005. gadā uz desmit gadiem. Tur nebija slikti, bet viegli arī  nebija. Tas man ir pārāk emocionāli,” stāsta Silvijas kundze, stāstījumam nedaudz apraujoties, jo acīs sariešas asaras, “Jo Rūdolfs palika viens ar dēlu Kārli, un viņam tajā laikā bija vien 14 gadu. Palika lopi, dēls gāja skolā, bet labi, ka viņš bija tik apzinīgs, jo varēja būt visādi. Braukāju prom, atpakaļ, atkal prom. Cik sapelnīju, tik atvedu un  ieguldīju, banka neko nedeva. Tā toreiz bija. Nu, ko tu trakam padarīsi?”

“Zelta čiekurs” ir gadskārtēja meža nozares augstākā atzinība par nozīmīgiem sasniegumiem un ieguldījumu nozares labā. Balva dibināta, lai apzinātu Latvijas labākos meža darbiniekus un pateiktos viņiem par paveikto, kā arī iepazīstinātu sabiedrību ar Latvijas labākajiem mežsaimniekiem. Balva tika pasniegta astoņpadsmito reizi.

< SKATĪT AKTUALITĀTES

Pievienot komentāru
  • Šim rakstam komentāru nav